8.2. Nozīmīgākās filosofiskās idejas 19.gs. kultūrā

Prezentācija par tēmu: "8.2. Nozīmīgākās filosofiskās idejas 19.gs. kultūrā"— Prezentācijas transkripts:

1 8.2. Nozīmīgākās filosofiskās idejas 19.gs. kultūrā
I.Hēgeļa vācu klasiskais ideālisms II. Sociālisma idejas III.Pozitīvisms IV.Nīčes filosofija V.Pragmātisms

2 I. Hēgeļa Vācu klasiskais ideālisms
Par visas esamības pamatu viņš uzskatīja Absolūto Garu. Ikviena parādība uztverama kā Absolūtā Gara izpausme. Absolūtais izpaužas arī cilvēka prāta veidā. Pati vēsture ir Absolūtā Gara (Dieva) izpausme, cilvēces vēsture ir vienota, un tai ir noteiktas likumības. Vēsture līdzinās cilvēka mūžam, un tā virzās pretim noteiktam mērķim, kas pēc sava rakstura ir garīgs. Kā māksla, tā reliģija un filozofija Hēgelim ir Absolūtā Gara izpausmes formas un pirmās divas izmanto tēlus, lai runātu par Absolūto. Viņš neapšauba domu, ka prāts valda pār pasauli, tādēļ pasaules vēsturiskajam procesam jābūt saprātīgam. “Hēgeļa dialektika ir derīga tikai vienīgo patiesību sludināšanai, tā ir īpaši noderīga totalitāro režīmu ideoloģijas veidošanai, bet nav izmantojama zinātnē.” (E.I.Siliņš)

3 Hēgeļa uzskati par mākslu
Hēgelis uzskatīja, ka indivīda radošo darbību nosaka attiecīgā laikmeta gars - Zeitgeist. Ģeniālā komponista Ludviga van Bēthovena ( ) darbi iezīmēja pārejas posmu no klasicisma uz romantismu. Šādi darbi nebūtu radušies nevienā citā laikmetā, jo tie Ir cieši saistīti ar noteiktu laiku un ir daļa no vēstures procesa. BĒTHOVENS: LAIKMETA GARS

4 Mūžīgā progresa ideja Avoti – Hēgeļa, vēlāk Marksa filozofiskās idejas.
Sabiedrība tiek uztverta kā lineāra sistēma, kas funkcionē nebeidzama progresa režīmā. Uz sabiedriskās dzīves attīstību tika attiecinātitie paši likumi, kas uz dabas procesiem. Tāpat kā norises dabā ir strikti derterminētas (iepriekšnosacītas), pakļautas cēlonības un seku likumiem, tāpēc prognozējamas ar absolūtu precizitāti, tā arī cilvēces vēsturiskās virzības gaita ir prognozējama Jebkura nejaušība tiek izslēgta kā nezinātniska.

5 II. Sociālisma idejas Galvenais teorētiķis – Kārlis Markss Darbi: “Komunistiskā partijas manifests” un “Kapitāls” 19.gs. izveidojās sociālisma idejas, kuru piekritēji domāja un runāja par to, kā mazināt atšķirības starp bagātajiem un nabagajiem. Sociālisti sapņoja par ideālu sabiedrību, taču tā bija utopija. Viens no spēcīgākajiem sociālistu ideju paudējiem bija Kārlis Markss (1818 – 1883), kurš uzskatīja, ka industrializācijas radītās problēmas var atrisināt tikai reformējot visu kapitālistisko sabiedrību. Viņš izvirzīja ideju par privātīpašumu kā visa ļaunuma sakni. Viņš aicināja uz revolūciju, kas, pēc viņa domām, sagraus kapitālismu, izbeigs šķiru cīņu, izveidos bezšķiru sabiedrību (komunismu), kur “materiālie labumi plūdīs plašā straumē” un būs atrisinātas visas pretrunas. Tādējādi valsts vairs nebūs vajadzīga, un tā atmirs. Nav grūti šajā idejā saskatīt savdabīgu “leiputrijas”, “paradīzes” un “apsolītās zemes” sintēzi. Pēc Marksa domām, spēks, kuram lemts sagraut pastāvošo pasauli, kā arī radīt labāku, ir proletariāts.

6 III.Pozitīvisms Ogists Konts
Pozitīvās zināšanas ir tās, kas cilvēkam ir noderīgas. Kārtība un progress kā divas galvenās vērtības. Šķita, ka pasaule kļuvusi pilnībā izskaidrojama un pārvaldāma. Idejisko ietvaru šādam viedoklim piedāvāja franču filozofs Ogists Konts. Viņš uzskatīja, ka zinātnes galvenais uzdevums ir sagādāt nākotnes uzcelšanai nepieciešamās zināšanas. Savu mācību Konts nosauca par pozitīvismu. Pozitīvs bija viss patiesais, mērķtiecīgais un lietderīgais. Konts sakārtoja zinātnes nozares noteiktā secībā. Pamatu veidoja matemātika un astronomija, kas deva resursus fizikas, ķīmijas un bioloģijas izveidei. Augstākajā līmenī šajā hierarhijā bija zinātne, kas pēta sabiedrībā notiekošo. Šo zinātni viņš nosauca par socioloģiju. (Eiropas kult.v vidusskolai) Ogists Konts 19.gs.2. puses filozofiskajā domā nozīmīgs kļuva pozitīvisms. Tas radās kā reakcija pret vācu klasisko ideālismu, ko pārstāvēja Hēgelis u.c. Tiecas uz skaidrām, patiesām zināšanām, balstītām uz faktiem (Ogists Konts). Kritizēja reliģiju. Tā vietā uzsvēra vajadzību radīt stingri zinātnisku priekšstatu par pasauli.

7 Fridrihs Nīče Vācu filozofs, filologs un psihologs, tiek uzskatīts par vienu no nozīmīgākajiem 19. gadsimta filozofiem. Jaunas domāšanas un pasaules izjūtas laikmeta aizsācējs. Nīče ir saucējs, aicinātājs, jaunu atziņu radītājs, jaunas reliģijas dibinātājs, jeb, kā viņš pats sevi raksturo : priesteris, dzejnieks, zinātnieks un prātnieks. Dažiem Nīče ir kā starojošs meteors, kas nokritis no debesīm, citiem viņš ir kā asinskārīgs vilks, kas no mežiem iebrucis kultūrā.

8 Nīčes galvenās filozofiskās nostādnes darbā “Tā runāja Zaratustra”
Ar nihilismu vēršas pret zinātnes un filozofijas radītajām ilūzijām, kas cilvēkam ļāva uzskatīt sevi par pasaules centru, par pastāvošā jēgu un mērķi, neredzot, ka ikdienas dzīvē visur valda meli un kalpošana neveselīgām interesēm.

9 Vērtību pārvērtēšana Kādā Berlīnes alus pagrabā uz sienas karājās uzraksts: “Dievs ir miris- Nīče” Nedaudz vēlāk kāds tūrists pievienoja uzrakstu: “Nīče ir miris – Dievs”. Liek pārvērtēt visas vērtības un, pirmkārt, kristietību. Par velti tiekot vests laikskaits no tās “nelaimīgās dienas”, kad esot parādijusies kristietība. “Kādēļ to nevest labāk no kristietības pēdējās dienas? No šīs dienas! No visu vērtību pārvērtēšanas mirkļa.” Kristietību noliedz, paziņojot, ka “Dievs ir miris”. Ja “Dievs mirst”, zūd ideja par Absolūtu. Līdz ar to vairs nav iespējama neapšaubāma patiesība, skaistais kā pilnība, morāles absolūtās normas. Nīče iebilda pret reliģisko iecietību, žēlsirdību uztvēra kā vājuma izpausmi.

10 Pārcilvēka ideja “Es mācu jums pārcilvēku. Cilvēks ir kaut kas, kas jāuzvar. Ko jūs esat darījuši, lai viņu uzvarētu? Visas būtnes ir radījušas kaut ko par sevi augstāku: un jūs gribat būt šī lielā paisuma bēgums un drīzāk vēl atgriezties pie kustoņiem nekā uzvarēt cilvēku? Kas ir pērtiķis cilvēka priekšā? Izsmiekls vai sāpīgs kauns. Un tādam pašam jābūt cilvēkam pārcilvēka priekšā: izsmieklam un sāpīgam kaunam. Jūs esat nostaigājuši ceļu no tārpa līdz cilvēkam, bet daudz kas jūsos ir vēl no tārpa. Reiz bijāt jūs pērtiķi, un arī vēl tagad cilvēks ir vairāk pērtiķis nekā daždien pērtiķis. Patiesi, netīra straume ir cilvēks. Vajadzīgs būt jūrai, lai netīro straumi uzņemtu un nepaliktu netīrs! Redziet, es mācu jums pārcilvēku: viņš ir tā jūra, viņā var jūsu lielā nicināšana noslīkt. Nevis jūsu grēks - jūsu pieticība kliedz uz debesīm. Jūsu skopulība pat jūsu grēkošanā kliedz uz debesīm! Kur ir tas zibens, kas jūs ar savu mēli laizītu? Kur ir tas ārprāts, kas jums būtu jāiepotē? Redziet, es mācu jums pārcilvēku: tas ir šis zibens, tas ir šis ārprāts!”

11 Mūžīgā atgriešanās Izvirza ideju par mūžīgo atgriešanos, kur atkal un atkal ik brīdi no jauna tiek apliecinātas vērtības. Mūžīgā atgriešanās ir prasība pēc mirkļa pilnības, jo tas tiek ierakstīts mūžībā un notikušo par nenotikušu padarīt vairs nav iespējams. Mūžīgā atgriešanās apstādina mirkļus, lai piešķirtu tiem vērtību uz mūžības fona.

12 Pragmātisms Svešvārdu vārdnīca-Izcelsme - angļu pragmatism < sengrieķu pragma (pragmatos) ‘darbība, darbošanās’.-1. filoz. Virziens, kas uzskata, ka teorijas vai mākslas jēga ir tās praktiskais lietderīgums.-2. Vēstures zinātnes virziens, kas aprobežojas ar notikumu izklāstīšanu to ārējā kopsakarā un secībā, neiedziļinādamies vēsturiskās attīstības likumsakarībās.-3. Prakticisms (1). 19.gs 70.g. – pragmātisms kā amerikāniskā dzīves stila idejiskais pamats, šo ideju sakņojums kultūras vērtību sistēmā un dzīves orientācijās. Teorētiskā koncepcija - cilvēka uzdevums ir pielāgoties un izdzīvot pasaulē. Tas, kāda ir mūsu dzīve, pilnībā atkarīgs no mums pašiem. Nav ko žēloties, ja neveicas: rīkojies tā, lai veicas! Sākotnēji visiem ir vienādas iespējas, vajag tikai prast tās izmantot. Mums ir jāiekārtojas tā, lai šajā Visumā justos kā mājās. Individualizētais skatījums uz dzīvi tika izvirzīts kā demokrātijas pamats.