NEOLIBERĀLISMA SPOŽUMS UN POSTS

Prezentācija par tēmu: "NEOLIBERĀLISMA SPOŽUMS UN POSTS"— Prezentācijas transkripts:

1 NEOLIBERĀLISMA SPOŽUMS UN POSTS
Dainis Zelmenis, dr.oec. RSU, Eiropa studiju fakultātes, Reģionālas ekonomikas un biznesa katedras asoc. profesors

2 “Draugs, teorija ir pelēka. Mūžam zaļš ir tikai dzīves zelta koks
“Draugs, teorija ir pelēka. Mūžam zaļš ir tikai dzīves zelta koks.” Johans Volfgangs Gēte Katrā patiesībā ir arī daļa maldu, bet katros maldos – arī daļa patiesības… Filozofiska atziņa

3 Pašreizējās pasaules mēroga finanšu un ekonomiskās krīzes apstākļos aizvien biežāk parādās ekonomistu apgalvojumi, ka šīs krīzes izraisīšanos tieši un netieši ir sekmējusi neoliberālisma ekonomiskā doktrīna.

4 Pētījuma mērķis - izvērtēt neoliberālisma ekonomisko doktrīnu no tās makroekonomiskās pielietojamības universāluma viedokļa, kā arī noskaidrot, cik lielā mērā to var uzskatīt par līdzvainīgu mūsdienu ekonomiskajā un finanšu krīzē.

5 Neoliberālisms kā patstāvīgs ekonomiskās domas virziens noformējās pagājušā gadsimta 30. – 40.gados, kad Lielās Depresijas seku un kensiānisma ekonomiskās doktrīnas panākumu iespaidā kļuva acīmredzama klasiskā liberālisma ekonomiskās skolas pārstāvju uzskatu aprobežotība jautājumā par valsts lomu un vietu kapitālistiskās atražošanas procesos. Šajā neoliberālisma ekonomiskajā domā izdalījās divi novirzieni: Freiburgas skolas jeb sociāli atbildīgās tirgus ekonomikas un neokonservatīvisma jeb monetārisma (Čikāgas skolas) virzieni. Mūsu dienās, lietojot jēdzienu neoliberālisms, parasti gan tiek saprasts tieši monetārisms.

6 Neoliberālisms latviešu valodā nozīmē jaunais liberālisms jeb atjauninātais liberālisms. Kas tad šajā atjauninātajā liberālisma ekonomiskajā teorijā ir jauns salīdzinājumā ar veco jeb klasisko ekonomiskā liberālisma teoriju? Trāpīgi par šo jautājumu ir izteicies ASV ekonomists, kensiānietis Džeims Tobīns (1981.gada Nobela prēmijas laureāts): „Viņi (t.i., Miltons Frīdmens u.c. neoliberāļi) šodien kā jaunas cenšas pasniegt idejas, kuras par novecojušām tika atzītas jau 30. gados”. Citiem vārdiem runājot, nekā būtiski jauna nav.

7 Neoliberālisms, līdzīgi klasiskajam liberālismam turpina apgalvot, ka valstij ekonomiskajos procesos nav jāiejaucas, ka vienkārši ir jādod iespēja piedāvājuma un pieprasījuma spēkiem darīt viņu darbu, ka visas nelaimes mūsdienu ekonomikā rodoties no pārlieku lielas valsts klātbūtnes ekonomikā, kas tikai kropļojot brīvo tirgu, ka pilnīgi pietiekot, ja valsts bankas laižot apgrozībā katru gadu noteiktu naudas daudzumu, kas nodrošināšot valstīm vienmērīgu izaugsmi.

8 Neoliberālisma galvenā metodoloģiskā kļūda, mūsuprāt, ir naudas daudzuma regulēšanas iespēju pārspīlējumā, kas labi redzama šādos apgalvojumos: Naudai nav nozīmes ekonomiskajos procesos. Arī naudai ir nozīme ekonomiskajos procesos. Tikai naudai ir nozīme ekonomiskajos procesos. Lūk, neoliberālisti aizstāvot tikai un vienīgi šo trešo apgalvojumu tad arī visvairāk grēko pret zinātnisko patiesību.

9 Vispārzināms ir fakts, ka idejas kļūst par reālu spēku, tikai tad, kad tās ir atradušas sev piekritējus kādā no sabiedrības šķirām vai slāņiem, ka bez šādiem atbalstītājiem ikviena ideja ir nedzīva. Šī patiesība ir pilnā mērā spēkā arī attiecībā uz ekonomiskajām idejām jeb teorijām.

10 Turpinot šo loģiku, varam uzdot jautājumu, kādu buržuāziskās sabiedrības slāņu ekonomiskās intereses mūsu dienās izsaka kensiānisma ekonomiskā teorija un kādu - neoliberālisma ekonomiskā teorija? Šīs divas šodien joprojām aktuālās ekonomiskās teorijas, kas diametrāli pretēji traktē valsts lomu un vietu mūsdienu ekonomiskajās norisēs.

11 Mūsuprāt, keinsiānisma piekritēji ir tie mūsdienu buržuāziskās jeb tirgus sabiedrības slāņi, kas iestājas par katras atsevišķās nacionālās valsts buržuāziskās sabiedrības „kopkapitālistiskajām” jeb tā saucamā „kolektīvā kapitālista” ekonomiskajām interesēm, kuras atbalsta arī vairums sociāldemokrātisko partiju un arodbiedrību ekonomisti.

12 Neoliberālisma piekritēji, savukārt, ir ekonomikas globalizācijas aizstāvji un divas galvenās ekonomikas globālajos procesos darbojošās personas – transnacionālo rūpniecisko korporāciju un transnacionālo finanšu korporāciju pārstāvji, kuru ekonomisko interešu realizēšanai ļoti traucē nacionālo valstu valdību ekonomiku regulējošie pasākumi un kas tāpēc ir ieinteresēti nacionālo valstu valdību ekonomiskās ietekmes vājināšanā.

13 Kā tad ir ar šo divu ekonomisko teoriju zinātniskumu un atbilstību zinātniskajai patiesībai? Par ko liecina šo teoriju pielietošana praksē?

14 Pirmo reizi praksē neoliberālisma ekonomiskā doktrīna tika pielietota Čīlē ģenerāļa A.Pinočeta militārās diktatūras gados (1973. – 1989.), kad to realizēja 30 čīliešu ekonomistu liela grupa („Čikāgas zēni”), kas bija izglītojušies Čikāgas universitātē pie prof. Miltona Frīdmena. „Šoka terapijas” pielietošanas rezultātā tapa plaši izreklamētais „čīliešu ekonomiskais brīnums”, kuru gan ir grūti pierādīt ar faktiem.

15 Nākošie neoliberālisma pielietošanas piemēri valstu ekonomiskajā praksē attiecas uz „reiganomikas” periodu ASV un „tečerisma” periodu Lielbritanijā. Taču īstie spožuma gadi neoliberālisma ekonomiskajai doktrīnai iestājās pēc tam, kad tā pagājušā gadsimta 80.gados kļuva par dominējošo trijās galvenajās starptautiskajās ekonomiskajās organizācijās (SVF, PB un PTO) un tika bez diskusiju kārtībā „tiražēta” visā globalizētajā pasaulē kā neapstrīdama patiesība un universāli pielietojama ekonomiskā teorija.

16 Tātad zinātnisko pareizumu un pielietojamības universālumu neoliberālisma doktrīnai ir piešķīrusi nevis pati dzīves pieredze brīvās diskusijās ar citu ekonomiskās domas virzienu pārstāvjiem, bet gan tajā savtīgi ieinteresētie biznesmeņi un politiķi.

17 Izvērtējot neoliberālisma ekonomiskās doktrīnas pielietošanas apmēram 35 gadu pieredzi, ir jāsecina, ka tā ir nākusi pasaulē kā stiprāko „ekonomisko spēlētāju” ideoloģija, kas globalizācijas apstākļos ir bijusi ļoti izdevīga bagāto valstu transnacionālajām korporācijām. Tajā pat laikā tā ir apliecinājusi savu pielietošanas pilnīgu nederīgumu jaunattīstības valstīs un Eiropas postsociālistiskajās pārejas ekonomikas valstīs, tajā skaitā arī Latvijā.

18 Ir jāpiekrīt krievu izcelsmes amerikāņu ekonomista Vasīlija Ļeontjeva, 1973.gada Nobela prēmijas laureāta, teiktajam, ka tirgus ekonomikai tāpat kā jahtai, lai tā sekmīgi ietu uz priekšu, ir nepieciešamas trīs lietas: buras, vējš un stūre. Respektīvi, tirgus ekonomikai, lai tā varētu sekmīgi attīstīties, ir jābūt trīs priekšnoteikumiem: privātajam īpašumam, ekonomiskajai ieinteresētībai un valsts ekonomiskajai regulēšanai.

19 Nākas konstatēt, ka liberālisma un neoliberālisma ekonomiskās teorijas sekotāji pēdējo nepilnu 80 gadu laikā pasaules ekonomiku ir ieveduši pagājušā gadsimta 30.gadu Lielajā un, iespējams, mūsdienu vēl lielākajā depresijā. Kā to rāda ASV u.c. valstu prakse, izeja no krīzes un banku sektora glābšana notiek un var notikt tikai ar valsts palīdzību. Kā žurnālam „The Wall Street Journal” izteicies kāds amerikāņu baņķieris: „Mēs esam par brīvo tirgu, kad taisām naudu, un paļaujamies uz valsti, kad naudu zaudējam”. Bet valsts iejaukšanās ekonomiskajos procesos, kā zināms, ir neoliberālās ekonomiskās doktrīnas principu noliegums un līdz ar to - krahs.

20 Par neoliberālisma paradigmas galu pagaidām gan runā tikai ekonomikas zinātnes pārstāvji. Politiķi par to pagaidām nerunā vai ierunājas epizodiski (Īslandes premjerministre Johanna Sigurdadotira, Lielbritanijas ekspremjerministrs Gordons Brauns). Pagaidām visizvērstāko neoliberalisma kritiku no politiķu puses varam atrast Francijas prezidenta N.Sarkozī 2010.gada Davosas foruma atklāšanas runā.

21 Finanšu kapitāls, kura saknes, kā zināms, nāk no banku kapitāla un kura misija sākotnēji bija apkalpot reālo ekonomiku, t.i., ražošanas sektoru, ar laiku ir pārvērties par patstāvīgu „virtuālo” kapitālu, kas dzenas pakaļ maksimālai pelņai pa visu pasauli, radot nestabilitāti un „burbuļus” finanšu sfērā jeb tā saucamo „kazino ekonomiku”. K.Markss savā laikā nosauca akciju kapitālu par fiktīvo kapitālu pretstatā reālajam kapitālam. Kā būtu jānosauc mūsdienu atvasinātie vērtspapīri? Par vēl fiktīvākiem par jau tā fiktīvajiem?

22 „Kazino ekonomikas” uzplaukums aizsākās pagājušā gadsimta 90
„Kazino ekonomikas” uzplaukums aizsākās pagājušā gadsimta 90.gadu beigās ASV, kad, piekāpjoties lielo komercbanku lobija spiedienam, tika atcelts aizliegums komercbankām nodarboties ar vērtspapīru operācijām. Šis Glass – Steagall Act aizliegums, kas bija eksistējis kopš Lielās Depresijas un Fr.Rūzvelta Jaunā kursa laikiem (1933.g.) un bija visu šo aizvadīto periodu lielā mērā palīdzējis sargāt ASV no finanšu „burbuļu” izveidošanās, tika gadā aizstāts ar Gramm-Leach-Bliley Act, kas atkal pavēra iespējas komercbankām nodarboties ar vērtspapīru (arī atvasināto vērtspapīru) operācijām.

23 Par šī ASV komercbankām tik nepatīkamā aizlieguma atcelšanu ASV bankas bija cīnījušās divdesmit gadus un lobēšanai netika žēloti līdzekļi. Tikai 1998.gadā Citigroup u.c. ASV komercbankas iztērēja vairāk nekā 200 miljonus dolāru šim mērķim. Kā zināms, pašreiz gan ASV, gan ES, gan arī G-20 valstu formātā tiek visai intensīvi meklēti adekvāti līdzekļi „kazino ekonomikas” novēršanai. Vai tas izdosies un cik efektīvi būs šie regulēšanas instrumenti – rādīs tuvākā nākotne.

24 Vācu filozofs un sociologs Jurgens Habermass: «Pasaulē valda nevis nauda, bet gan ārpus politiskās kontroles izvests tirgus un globālā menedžeru šķira. Šie ļaudis ir nežēlīgi un tiem galīgi nerūp ieguvumu no kazino-kapitālisma nevienmērīgā sadale.»

25 Tomēr tik vienkārši gan, šķiet, globālajam finanšu kapitālam šoreiz neizdosies izvairīties no atbildības. ASV aizsākusies sabiedrības protesta kustība ar lozungu “Okupē Volstritu!” vēršas plašumā, tā ir aptvērusi praktiski visas attīstītās Rietumu valstis, un tās iznākumu ir grūti prognozēt. Mūsuprāt, valdībām nāksies ieviest no jauna ierobežojumus spekulatīvajam finanšu kapitālam, līdzīgi tam, kā to izdarīja ASV prezidents Fr.Rūzvelts “Jauna kursa” politikas ietvaros.

26 PALDIES PAR UZMANĪBU!